Šī nedēļas nogale man nesusi emocijas - divējādas. Gan kopā būšanas prieku, gandarījumu un dvēseles gaviles, gan nožēlu, vilšanos un sāju sajūtu.
Vispirms - notika mans pirmais personīgais mēģinājums aģitēt. Nebija vienkārši, bet paveicami, tad - devos uz Mežaparka estrādi, dziedāt kopkorī (dažādos formējumos dziedu, kopš sevi atceros), kur guvu enerģijas lādiņu. Es dziedot jūtos tieši tā, kā man reiz sacīja viena no kordiriģentēm, kuras vadītājā korī savulaik esmu dziedājusi: kad karmas trauks līst pāri - dziedi! (Negatavojos šobrīd diskutēt par ezotēriku, bet teiciens man šķiet piemērots izjūtu aprakstam.) Pēc pusnakts atgriežoties mājās, nogurusi, bet gandarīta, aizmiegu ciešā miegā.
Nākamais rīts nāk ar sitienu zem jostas vietas. Ciešais miegs, izrādās, notušējis jebkādu informāciju par to, ka naktī mūsu mājas pagalmā "paviesojušies" zagļi. Neko neesam dzirdējuši ne es, ne vīrs, pat ne suņa rejas, ja tādas vispār bija. Paņemts ir viss, kas cilvēkiem parasti atrodas pagalmos - instrumenti, bērnu divritenis, zāles pļāvējs utml. Neatstāj iespaids, ka zaglis jāmeklē tuvējā apkaimē, un iepriekš nolūkots, kas jāpaņem. Tā nu jūtamies kā ar aukstu ūdeni aplieti - ne jau mantas dēļ, bet paša fakta, ka kāds brīvi staigājis un nu jau nozadzis mūsu drošības sajūtu pašu mājās. Policija izsaukta, bet nekādas cerības nedod. Iesniegumu tomēr uzrakstām, jo uzskatu, ka jātic - policija rīkosies. Apņemos doties uz zagto mantu atpazīšanu katrreiz, kad policijā nonāks mūsu aprakstītajām mantām līdzīgas, lai gan policists ir visai skeptisks, par šādas notikumu virzības nepieciešamību. Vīrs ar kaimiņu izbraukā Latgalīti, bet cieš fiasko.
Vakarā gulētejot notiek pārrunas ar vecāko dēlu, kurš ir uztraucies, vai zagļi neatnāks otrreiz. Vai tagad viņi katru nakti nāks, dēls vaicā? Cenšos iedrošināt. Tomēr pašu sājā sajūta nepamet. Vienlaikus domāju, ka rīkojāmies pareizi, vēršoties policijā, jo, lai gan zagļu guvums nav ievērojams, ir jābūt sajūtai, ka viņu darbībām var pielikt punktu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru