Man, kā jau katram cilvēkam, ir lielas un cēlas vēlēšanās, dažādu krāsu sapņi un pat ilgas, bet šoreiz ne par tām. Šoreiz gribu uzrakstīt par sīkajām vēlmēm - tādām mazītiņām, nelielām, kas tomēr spētu darīt Latviju labāku.
Mana sīkā vēlēšanās ir, lai katrs riteņbraucējs, kurš uzņēmies izbraukt ielās, izvēlētos uzlikt galvā ķiveri - vai tas būtu liels vai mazs, sieviete vai vīrietis. Katrs! Man taču nav jāsaka kāpēc, vai ne?
Cita mazā vēlme ir - lai motociklisti savus braucamos izmantotu drošos brīvdienu braucienos vai sportam speciālās vietās, nevis rēkdami nestos pa šoseju tā, it kā satiksmes noteikumi attiektos uz visiem citiem, tikai ne viņiem.
Vēl mana vēlēšanās ir, lai katra mamma, tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, lielais brālis vai māsa, kuru ģimenē ir zīdainis vai mazulis, atcerētos savu karsto kafiju vai tēju nolikt galda vidū, nevis malā - tiešā bērniņa pieejamībā.
Tā varētu uzskaitīt un uzskatīt. Katra no minētajām vēlmēm nes līdzi reālu, bet noklusētu informāciju. Tādu, par kuru iedomājoties, jānoskurinās. Un jānožēlo. Ka notika tā, kā nevajadzēja notikt.
Varbūt arī jums, tāpat kā man, ir kādas sīkas vēlēšanās, kurām būtu laiks piepildīties?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru