Šajos laikos ticēt var šķist naivi un nevajadzīgi. Svarīgas ir tās lietas, ko iebāzt mutē, uzvilkt mugurā. Svarīgs ir jumts virs galvas. Nenoliedzami svarīgs.
Tomēr man svarīga šķiet arī ticēšana. Noticēšana sev, saviem bērniem, saviem tuviniekiem un draugiem. Ticēšana savai valstij. Ticēšana patiesībā man šķiet vissvarīgākā.
Ticēšana ir tā, kas ir pretēja bezcerībai, pretēja nolemtībai. Ticēšana rada pozitīvas domas, vīziju, ka viss notiks uz labu.
Politika savā labākajā nozīmē arī ir ticēšana. Ticēšana, ka valsti var sakārtot, izvest no turienes, kur tai nevajag būt, un ievest tur, kur vajag. Katram atsevišķam indivīdam, esot politikā ir pašam jātic, ka tas, ko viņš gatavojas virzīt, ir vajadzīgs un nepieciešams valstij un tās iedzīvotājiem. Politikā ticēšanai pretnostatīt varu merkantilismu un vienaldzību.
Es ticu, ka ir iespējams radīt valstī tādu vidi, kurā labi jūtas gan daudzbērnu mamma un uzņēmējs, gan jaunietis, pensionārs un darba ņēmējs spēka gados. Es ticu, ka ko tādu rakstīt nav vienkārša mākoņu stumdīšana, bet nākotnes realitāte. Nu labi, ne rīt uz brokastlaiku, bet drīz, ļoti drīz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru